Dzejnieka dvēseles pulsācija

Muzikāls stāsts par dzejnieku Jāni Ziemeļnieku (1897.-1930.).

Jānis Ziemeļnieks pieder talantīgo, pāragri traģiski bojā gājušo latviešu plejādei.

Jānis Ziemeļnieks, īstajā vārdā Jānis Krauklis dzimis Ziemeļvidzemē, Valkas apriņķī, Bilskas pagasta, Bānūžu muižā 1897.gada 24.decembrī. Nodzīvoja īsu, traģikas apdvestu mūžu. Strenču dzīves periodā dzejniekam sāk stiprāk uzmākties nieru kaite. Lai remdētu sāpes, ārsts paraksta zāles ar opija piemaisījumu. Šī narkoze tai ziņā gan palīdz, bet biežāka lietošana atstāj arī ļaunu iespaidu, jo pamazām top par ļaunu kaislību, no kuras tad vēlāk grūti atsvabināties…..

Jānis Ziemeļnieks – sapņotājs – romantiķis - vientuļnieks - apveltīts ar īstu liriķa un romantiķa talantu, ne velti Konstantīns Raudive nodēvējis viņu par “konsekventāko romantiķi” un par “izcilu romantiķu paraugu latviešu literatūrā”. Ziemeļnieka romantiķa pasauli veido jūtas, jūtu pasaule, kura nereti ir autobiogrāfiska.

Dzejnieka dzīves laikā izdoti 4 dzejoļu krājumi -  „Aizejošais” (1923.); „Nezināmai” (1923.);  „Skūpsts” (1928.);  „Naktis” (1929. piešķirta Kultūras fonda balva ).

Raksturīgie dzejas motīvi mīlestība, ilgas pēc ideāla mīlestībā, skumjas, sāpes, vientulība, vilšanās un cerība, savas nepiederības apzināšanās reālajai pasaulei.

Visspēcīgākā ir mīlas lirika - izjustas sirsnības, iekšējas atklātības, vienkāršības caurstrāvota. To simbolizē Nezināmās tēls, kas reizē ir arī Svētā, Tumšmatainā Malda, Haijalija. Jāņa Ziemeļnieka Nezināmā raisa asociācijas ar Jāņa Akuratera Neatrasto, Jāņa Poruka Nebijušo. Nezināmai ir simboliska nozīme - vispirms sieviete - “trauslā un maigā”, sievišķīguma simbols, ne tik daudz ar prātu izprotama, kā ar sajūtām, garā tverama. Nezināmā iemieso sevī mīlestības pielūgsmi, pašu mīlestības mīlestību. Sekošana Nezināmajai ir tuvināšanās mūžībai. Ziemeļnieka dzejai dziļuma dimensiju piešķir daža dramatiska vai pat traģiska eksistenciāla pretruna.

 

Ziemeļnieka popularitāti pagājušā gadsimta 30.tajos gados kritiķis P.Ķikuts (Piesaule 1930.g. Nr.2 ) izskaidro: „Kā vārda meistars dzejnieks ir galvenā kārtā ievērojis prasības pēc vienkāršības, katram saprotamas, nepārblīvētas gleznainības, tāpēc viņš atradis sev daudzus lasītājus.”

 

Aleksandrs Čaks:  
     “Ziemeļnieks rakstīja tikai par to, kas krasāk viņu mocīja, aizskāra un tvēra. Liekas, viņš visu savu drūmo, sāpīgo dzīvi arī iegrozīja, mākslīgi sakāpināja tā, lai tikai viņa varētu dot to maksimālo no sevis- dzejai, jaunradīšanai....Ziemeļnieka dzeja apēda viņa sirdi, visu viņa īso un satraukto mūžu, jo tas savi dzejai ziedoja nevien savu talantu un prātu, bet arī visas savas jūtas un instinktus....”