Sidraba šķidrauts
Aspazijas drāma "Sidraba šķidrauts” sarakstīta 1902. gadā un 1905. gadā iestudēta Jaunajā Latviešu teātrī, kļuva par vienu no spilgtākajiem latviešu garīgās un nacionālās atmodas notikumiem. Viktors Hausmanis savā rakstā „1905. gada Revolūcijas  vēsmas  teātrī”, ir izteicies šādi: „Rīgā 13. janvārī risinās baisi asiņaini notikumi – izrēķināšanās ar demonstrantiem, un tieši pēc divām nedēļām Jaunajā Latviešu teātrī veras priekškars „Sidraba šķidrauta” izrādei. Skatītāji to sagaida ar milzīgu, vēl nepieredzētu sajūsmu, uz skatuves izsauc Aspaziju, viņai tiek pasniegts lauru vainags un puķes.



Jānis Asars „Mājas Viesa Mēnešrakstā” par šo izrādi rakstīja: „Nebūs otra gadījuma latviešu teātra vēsturē, kur lugas pirmizrādei būtu bijuši tik universāli panākumi. [...] Lugas izrāde bij briesmīga savā diletantismā, un, ja iespaids tomēr bija tik varens, tad tā ir liecība par lugas spēku, ko nekāds ditelantisms nevar pilnīgi noveikt." Vai neiznāk kaut kāds absurds: izrāde ir diletantiska un tai ir universāli panākumi? Īstenībā nebija ne absurda, ne paradoksa, jo skatītāji tulkoja lugu un reizē izrādi pēc sava prāta, ietulkoja lugā tādu saturu, kādu paši vēlējās, un tas ir pirmais gadījums mūsu teātra vēsturē, kad skatītāji paši, kā jau minēju, kļūst par izrādes līdzveidotājiem – tās noskaņu, tās pamatdomu skatītāji tulkoja un traktēja pēc sava prāta.”



Šī 1905. gadā „ietulkotā” izrādes pamatdoma lielā mērā ir noteikusi lugas „Sidraba šķidrauta” interpretāciju gan literatūras mācībā skolā, gan arī šīs lugas nedaudzajos iestudējumos latviešu teātrī.
Šodien Jūrmalas teātris lasa šo kaislību caurausto lugu kā cilvēka tapšanas spēli. Un tapšana liek rast atbildes uz tiem jautājumiem, kas pārvar to laiku kas mūs šķir no Tautas dzejnieces Aspazijas kaisles, ilgām, izmisuma, cerībām un ticības. 
Kā mūžu nodzīvot ”gaismas” piepildītu? Kā stāvēt pāri mīlestībai, meliem, nodevībai un naidam? Kā izturēt pārbaudījumus ar naudu, varu un slavu? Kā piepildīt savu cilvēcisko misiju - būt godīgam?
«Mūža gaisma tam tik mirdz,
Kam no dzīves šķirta sirds;
Dievu ugunī tam kvēlot,
Dzīvi nedzīvot, bet tēlot.»
Režisors – IMANTS JAUNZEMS
Horeogrāfe - SANTA GRĪNFELDE
 
Lomās darbojas:
Karalis Targals - KASPARS KRAVINSKIS
Princis Normunds - DANIELS AMČISLAVSKIS
Dzelzs jaunava - SANDIJA DIDRIHSONE
Karga - DACE UMBRAŠKO
Guna - GUNDEGA BAUŠENIECE
Ļaudis - EVELĪNA LANKOVSKA, LINDA ROZĪTE, SABĪNE UPENIECE, KRISTIANS AVOTIŅŠ, PĒTERIS CARS, MĀRTIŅŠ KAGAINIS
 
Pirmizrāde  2011. gada 10. decembrī.



Izrādi atbalsta Jūrmalas teātra atbalsta biedrība.